Medicīnisko audu līmvielu galvenās sastāvdaļas ir -ciānakrilāti, kas pirmo reizi tika sintezēti pēc Otrā pasaules kara. 1972. gadā ASV FDA apstiprināja izobutila -ciānakrilāta izmantošanu medicīniskiem nolūkiem.
Medicīnisko audu līmvielu toksicitāti var mazināt, izmantojot tādas metodes kā ķīmiska modifikācija un monomēru tīrības uzlabošana.
Nanomēroga zāļu piegādes tehnoloģijas,{0}}piemēram, elektrovērpšana-var vēl vairāk samazināt toksiskās blakusparādības, kas saistītas ar medicīnisko audu līmvielām, piemēram, iekaisumu.
Medicīnisko audu līmvielu citotoksicitātes testēšanai ir jāizvēlas piemērotas metodoloģijas, pamatojoties uz noteiktajiem standartiem; piemēri ietver ekstrakta metodi, tiešā kontakta metodi un netiešā kontakta metodi. Ir svarīgi atzīmēt, ka izmantotā īpašā testēšanas metodika var ietekmēt iegūto toksicitātes novērtējumu interpretāciju.
Medicīniskām līmvielām ir izšķiroša nozīme brūču kopšanas pārsēju un medicīnisko ierīču nostiprināšanā; Lielākā daļa šobrīd pieejamo medicīnisko līmju sastāv no akrilātiem, hidrokoloīdiem un silikoniem. Pašlaik pētījumi par jaunas paaudzes adhezīviem ir vērsti uz dabīgiem biomateriāliem (pazīstami kā "bio{1}}līmes") un dabisko adhēzijas mehānismu atdarināšanai-, piemēram, ūdeņraža saitei un van der Vālsa spēkiem-, lai radītu "dabiski iedvesmotas līmvielas". Šie pētījumi ir vērsti uz progresīvu medicīnisko līmju izstrādi, kas izstrādātas, lai novērstu ar medicīnisko adhezīvu{5}}saistītus ādas ievainojumus (MARSI) un novērstu ar to saistītās veselības komplikācijas.
